Es nokļuvu nepatīkamā situācijā. Viss sākās ar to, ka labi paziņas palūdza izmitināt savu paziņu Agnesi. Viņai bija kādi 20 gadi
Dažreiz paziņas galvo par saviem biedriem un iesaka viņus kā godprātīgus un atbildīgus kolēģus, kuri nekādā veidā nevarēs kaitēt, ja viņus uz laiku izmitinās pie sevis mājās.
Tas nav kaučserfings, tā ir bezatlīdzības mājokļa nodrošināšana kolēģiem. Rīgā īrēt dzīvokli uz diennakti caur Booking vai Airbnb ir diezgan dārgi – pat tālākā mikrorajonā lētākā studija var izmaksāt 40–60 eiro diennaktī. Bet, ja viesis nebūs viens, tad vēl dārgāk. Tāpēc mūsu vidē ir pieņemts pēc iespējas sagaidīt viesus un izmitināt savā dzīvoklī, ja ir tāda iespēja un ja viņi ierodas no citām pilsētām, piemēram, Daugavpils vai Liepājas.
Laba viesu uzņemšanas pieredze
Sākot ar 2013. gadu, es aktīvi izmitināju pie sevis ceļotājus no visas Latvijas. Pieredze bija interesanta un noderīga. Nekādu nekaunības gadījumu, nekādu cūcību vai īpašuma bojāšanas nebija. Cilvēki bija atbildīgi. Man nebija bail atstāt viņus savās mājās pat tad, kad devos prom daršanās. Un, protams, atstāju atslēgas.
Iemesli uzticēties
Kā jau atzīmēju, mūsu loks ir šaurs, visi cits citu pazīst, un, ja no viesa puses būtu kaut kāda kļūme, viņu neviens vairs pie sevis neizmitinātu. Tādam ceļotājam nāktos vērt vaļā maku un meklēt viesnīcu par saviem līdzekļiem. Protams, no šādām viesu uzņemšanām arī man tika kāds labums. Viesis, kuru es uzņēmu pie sevis un izvadāju pa Rīgas pamestajām rūpnīcām, bija pateicīgs par uzņemšanu un manas ierašanās gadījumā viņa pusē izmitinātu mani pie sevis Kurzemē vai Latgalē.
Tāpat bija gadījums, kad pie manis apmetās paziņa Artis no Rēzeknes. Viņš, starp citu, arī veido saturu savam blogam par industriālo mantojumu. Ieraudzījis, ka manā dzīvoklī notiek remonts, Artis paša rokām novērsa visas kļūmes elektroinstalācijā un sakārtoja drošinātāju skapi. Tagad gaisma nemirgo, veļas mašīna neizsit korķus, un vispār viss ir kārtībā. Kaut kā tā.
Stipro mīļotājiem, kuri katru vakaru virtuvē grib sūkt divlitrīgos “bambāļus” vai rīkot pasēdēšanas, tūlītēji seko atteikums. Pēdējos gadus es vairs nepanesu cilvēkus, kuri lieto tikai tāpēc, lai “pielietos”. Un vēl ir tie nekaunīgie ceļotāji, kuri uzskata, ka saimniekam viņi ir pat jāpabaro. Tādi iet garām. Diemžēl šādu tipāžu mūsu Latvijas pētnieku vidū arī netrūkst.
Gadījuma paziņas izmitināšanas procesā un bēdīga pieredze
Šī gada pavasarī es nokļuvu nepatīkamā situācijā. Viss sākās ar to, ka labi paziņas palūdza izmitināt savu paziņu Agnesi. Viņai bija kādi 20 gadi. Instagram profilā nekādas dīvainības nemanīju. Meitene kā meitene, nekādu dīvainu postu vai aizdomīgu ierakstu nebija. Piekritu tikai tāpēc, ka paziņas ļoti lūdza un Agnesei nebija liekas naudas īrei Rīgā. Kāpēc nepalīdzēt, ja cilvēks galvaspilsētā ierodas pirmo reizi?
Sagaidīt Centrālajā stacijā nebija manos plānos. Nosūtīju ziņā adresi Purvciemā un dzīvokļa numuru. Pēc pāris stundām atskan zvans. Atveru durvis un redzu Agnesi ar rozā matiem, rokas, kājas zilumos. Viņa pat lāgā nepateica “labdien”, kad jau iebrāzās dzīvoklī un nometa somas koridorā.
Viņai nopakaļ ienāca viņas puisis Māris, par kuru man neviens nebija teicis ne vārda. Māris man pat iepatikās labāk – viņš vismaz novilka apavus un pajautāja, kur nolikt mantas. Iedevu viņiem dvieļus un ierādīju vietu viesistabā. Nu labi, divus vēl var pieciest. Agnese attaisnojās, ka “viņš pēdējā brīdī izdomāja braukt līdzi”, un es, pats būdams spontāns, to pieņēmu. Tālāk sekoja instruktāža: Duša – kad gribat. Higiēnas preces – savas. Ēdiens – par savu naudu. Nekas nav jāaiztiek. Parastas bāzes prasības.
Pirmā diena
Pirmajā dienā Māris nez kāpēc staigāja pa Rīgu viens, bet Agnese visu laiku sēdēja mājās pie mums. Uzticību viņa man neieviesa, un negribējās viņu vienu atstāt dzīvoklī, kaut arī atslēgas mums bija tikai vienas. Cerēju, ka tās ir tikai manas iedomas, jo līdz šim visi viesi bija bijuši forši. Pulkstenis ir pusnakts, Māra joprojām nav. Agnese sūdzas, ka viņš viņu nekur neņem līdzi un viņš neatbild pat WhatsApp.
Otrā diena
Pulkstenis 3 naktī. Guļu guļamistabā un dzirdu, kā Agnese virtuvē skaļi runa pa telefonu. Aizrādīju. Viņa visu dienu pavadīja istabā un neizgāja ārā. Ap deviņiem rītā beidzot atvelkas Māris. Dzīvoklī sākās vētra. Pēc mana aizrādījuma viņi it kā salīga mieru. Tūlīt pēc tam Agnese iebrāžas manā istabā, apsēžas uz mana spilvena un sāk prasīt, lai es viņai nopērku biļetes uz koncertu “Arēnā Rīga” (par viņas naudu, protams). Palīdzēju, un naktī viņa viena devās uz koncertu. Māris atkal kaut kur pazuda.
Kad viņi beidzot bija prom, es iegāju vannas istabā un apstulbu. Viss bija netīrs, nošķaidīts ar dubļiem. Par tualeti vispār negribu runāt – meitene laikam nezināja, ka ūdens ir jānolaiž. Turklāt pamanīju, ka lietoti mani un draudzenes šampūni.
Trešā diena
2 naktī – zvans pie durvīm. Ielaižu un eju gulēt. No rīta istabā redzu Agnesi un kaudzi tukšu dzērienu bundžu ar grādiem. Māra joprojām nav. Viena bundža bija apgāzusies, un lipīgais šķidrums izlijis uz grīdas. Uz manu jautājumu, kas tas ir, saņēmu klasisko: “Tas nav mans, tas ir Māra.” Viņa turpināja man rakstīt attaisnojuma ziņas, kaut sēdēja turpat blakus istabā. Dīvains eksemplārs.
Kad viņa izgulējās, pajautāju par netīrību vannā. Atkal “tas nav mans”, bet beigās atzinās. Vakarā mēs ar draudzeni viņiem abiem vēlreiz stingri paskaidrojām noteikumus par tīrību un mūsu lietu neaiztikšanu. Viņi it kā māja ar galvu.
Ceturtā diena
Atkal 2 naktī – zvans. Ieeju koridorā un redzu Agnesi vienu pašu ar milzīgu, smagu tūrisma somu. Viņa bija paspējusi “apciemot” pamesto ēku un sastiepusi pilnu somu ar veciem krāmiem. Somā bija: sapelējušas grāmatas, sarūsējušas darba drošības plāksnītes, kaut kādas saplīsušas kolbas un citi gruži, ko neviens normāls cilvēks uz svešu dzīvokli nestieptu. Viņa tikai noteica: “Es to visu aizvedīšu, kad braukšu mājās.”
Nākamajā rītā pamostos – dzīvoklis tukšs, bet ārdurvis vaļā līdz galam. Viņa vienkārši bija izgājusi un neaizvērusi durvis! Telefonā ziņa no viņas – atkal kaut kādas drāmas ar Māri. Vannas istabā atkal netīrība un podā “dāvanas”. Uzrakstīju viņai, ka pacietība beigusies. Viņa man atbildēja tik nekaunīgi, it kā es viņai būtu kaut ko parādā.
Vakarā viņa atgriezās ar Māri un vēl nekaunīgi pajautāja: “Klausies, vai mana draudzene Linda arī var atbraukt un te padzīvot pāris dienas?” Es vienkārši atteicu. Tādu nekaunību Purvciems vēl nebija redzējis.
Piektā diena
No rīta gribu izslēgt gaismu, bet skatos – mans jaunais, dārgais slēdzis no “Latelektro” ir salauzts. Mehānisms sagriezts, poga uz grīdas. Māris sarakstē mēģināja tēlot ka neko nezina. Vēlāk pamanīju, ka mana draudzene sākpukoties – viņas dārgā “Madara Cosmetics” eļļa sejas tīrīšanai ir tukša. Agnese to bija izmantojusi kā šampūnu! Pat nemēģināja noliegt. Vakarā draudzene pamanīja, ka arī jaunajam ledusskapim, ko tikko bijām nopirkuši, rokturis ir ieplaisājis un ļogās. Man pietika.
Secinājumi
Pateicu Agnesei, lai brauc prom tūlīt pat. Viņa vēl nekaunīgi paprasīja 2 eiro e-talonam, lai tiktu līdz stacijai. Paņēma savus krāmus un aizgāja pat neatvadījusies. Māri atstājām – viņš vismaz bija sakarīgs un neko nebojāja. Pēc nedēļas viņa atsūtīja Telegram ziņu ar “atvainošanos”, bet es to ignorēju. Bija skaidrs, ka viņa vienkārši pārbauda, vai nevarēs pie manis ietusēt vēlreiz.
Šis stāsts man bija laba mācība. Tagad es saprotu tos, kuri izīrē dzīvokļus caur SS.lv – cik grūti ir uzticēt savu īpašumu svešiniekiem. Nākamreiz pastāstīšu vēl vienu gadījumu par viesu uzņemšanu.
